Ganību lopkopība (ekstensīva lopkopība ārpus telpām) un bioloģiski vērtīga lauksaimniecība (BVL - ekstensīvas lauksaimniecības sistēmas, kas sniedz ievērojamu labumu bioloģiskajai daudzveidībai) ir svarīgas, bet apdraudētas zemes izmantošanas prakses Eiropā. Salīdzinājumā ar citiem zemes izmantošanas veidiem tā sniedz būtiskus ieguvumus dzīvajai dabai, un visā Eiropā tā saglabā svarīgas dabiskās dzīvotnes un sugas. Bieži vien attiecības starp šiem zemes izmantošanas veidiem un savvaļas dzīvniekiem var būt labvēlīgas vai savstarpēji pastiprinošas. Tomēr tas nenozīmē, ka problēmu nav.

Vēsturiski gan lopkopjiem, gan savvaļas dzīvniekiem bija kopīga teritorija, bet 19. gadsimta beigās Eiropas savvaļas dzīvnieku skaits ievērojami samazinājās, jo lauksaimniecība kopumā kļuva intensīvāka. 20. gadsimtā notika savvaļas zālēdāju atjaunošanās, ko veicināja ilgtspējīgas medības un kompromisi zemes lietotāju vidū. Pieaugot zālēdāju skaitam, lielie plēsēji, piemēram, vilki, ir atgriezušies, dabiski izplatoties savā agrākajā areālā. Dažas no šīm sugām var konkurēt ar lopkopju un BVL sistēmām un radīt būtisku kaitējumu, piemēram, meža cūku vai briežu postījumus kultūrām un vilku vai lāču nodarītus postījumus lauksaimniecības dzīvniekiem. To atgriešanās ir izraisījusi konfliktus, polarizējot sabiedrību, un aizsākusi augsta līmeņa politiskas debates par to, kā šīs sugas būtu jāpārvalda.

Konflikti saistībā ar savvaļas dzīvniekiem, jo īpaši vilkiem, atkal ir pievērsuši uzmanību tam, kā to klātbūtne ietekmē zemas intensitātes lauksaimniecību. Ganību lopkopība un augstas dabas vērtības lauksaimniecības piekopšana saskaras ar daudzām problēmām ekonomiskās un sociālās dzīvotspējas ziņā. Efektīvas lopkopības prakses pielāgošana, lai risinātu savvaļas dzīvnieku atgriešanās problēmu, ir sen nepiedzīvotas grūtības papildus daudzām citām. Ir svarīgi, lai šī jautājuma risināšana neattiektos tikai uz vienu sabiedrības daļu.