Žogi, droni un DNS: Kā zviedru lauksaimnieki mācās dzīvot kopā ar lielajiem plēsējiem

Zviedrijas pastorālajās ainavās līdzāspastāvēšanas izaicinājums ar vilkiem un citiem lielajiem plēsējiem nav tālu politikas debates – tā ir ikdienas realitāte, ko pārvalda, izmantojot vadus, tehnoloģijas un ciešu sadarbību starp lauksaimniekiem un lauksaimniecības konsultantiem.

Ingela Löfquist, padomniece Hushållningssällskapet — vienā no Zviedrijas vadošajām lauksaimniecības konsultatīvajām organizācijām un ES finansētā CoCo (Co-Creating Coexistence) projekta partnere — strādā tieši ar lauksaimniekiem Zviedrijas dienvidos, lai izstrādātu un īstenotu praktiskas lopkopības aizsardzības stratēģijas. Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm, Zviedrijas ganību tradīcija neietver mājlopu sargāšanas suņu vai ganu izmantošanu. Tā vietā valsts ir izstrādājusi uz nožogojumiem balstītu pieeju, kas gadu gaitā ir pilnveidota ar plēsēju klātbūtni.

“Šeit Zviedrijā mums nav suņu vai ganu, kas mums palīdzētu turēt dzīvniekus ganībās. Mēs strādājam ar žogiem – tas ir parasts veids,” skaidro Löfquist.

Pareiza informācijas iegūšana

Tehniskās specifikācijas ir svarīgas. Labi būvēta mājlopu aizsardzības žoga zemākajai stieplei jābūt ne tālāk kā 30 centimetrus no zemes, augšējai stieplei sasniedzot 110 centimetrus. Pieci cieši izstiepti vadi ir standarta. Ganības parasti atrodas netālu no saimniecības, un lauksaimnieki katru dienu veic pārbaudes, lai uzraudzītu dzīvnieku labturību un novērtētu plēsēju aktivitātes pazīmes. Bet ar žogu vien nepietiek. Löfquist norāda uz augošu papildinošu rīku kopumu, kas palīdz lauksaimniekiem apsteigt plēsēju iebrukumus.

Zinātne atbilst praksei

Droni un kameras arvien vairāk tiek izmantoti, lai uzraudzītu ganību robežas un atklātu plēsēju klātbūtni pirms uzbrukuma, dodot lauksaimniekiem kritisku iespēju reaģēt. DNS testēšana ir kļuvusi arī par spēcīgu instrumentu: ja lauksaimniecības dzīvnieku nonāvē vai ievaino, ģenētiskā analīze var identificēt konkrēto atbildīgo plēsēju. Šī precizitāte ļauj savvaļas dzīvnieku apsaimniekotājiem mērķēt uz šo dzīvnieku un aizvākt to, nevis piemērot plašākus un traucējošākus pārvaldības pasākumus.

“Mēs varam izmantot dronus, kameras un DNS testus, lai noskaidrotu, vai pastāv problēma — varbūt tikai viens vilks, kas iet cauri žogam uz ganībām —, un tad mēs varam paņemt tikai šo dzīvnieku un noņemt to,” skaidro Löfquist. “Tas ir viens no veidiem, kā zinātne un tradicionālās lauksaimniecības zināšanas var darboties kopā.”

Zinātnisko rīku integrācija ar lauksaimniecības praksi uz vietas ir galvenais elements, ko CoCo projekts pēta 12 gadījumu izpētes valstīs. Izpratne par plēsēju uzvedību — ko viņi dod priekšroku, no kā viņi izvairās un kā viņi pārvietojas pa lauksaimniecības ainavām — ir būtiska, lai izstrādātu efektīvākas un mērķtiecīgākas aizsardzības stratēģijas.

Līdzāspastāvēšanas izmaksas

Tomēr līdzāspastāvēšana notiek par cenu. Augstas kvalitātes nožogojumu uzstādīšana un uzturēšana ir dārga, un mājlopu zudumi, pat ja tie ir reti, lauksaimniecības ģimenēm rada gan ekonomiskas, gan psiholoģiskas izmaksas. Löfquist uzsver, ka finansiālais atbalsts joprojām ir būtisks: kompensācijas shēmām par plēsēju nogalinātajiem mājlopiem un subsīdijām aizsardzības infrastruktūras būvniecībai ir izšķiroša nozīme, lai līdzāspastāvēšana būtu praktiski dzīvotspējīga. “Ja kaut kas notiek, ja dzīvnieks tiek nogalināts vai ievainots, lauksaimniekiem ir vajadzīga kompensācija. Un, kad viņi vēlas būvēt šos žogus, tas ir dārgi, un viņiem ir vajadzīgs atbalsts,” viņa saka.

Löfquist darbs Zviedrijas dienvidos ir daļa no viena no 30 gadījumu pētījumiem, ko CoCo projekts veic visā Eiropā, un katrs no tiem dokumentē, kā lauksaimnieki, ganāmpulki un konsultanti orientējas plēsēju klātbūtnes realitātē uz vietas. Kopā viņi veido pierādījumu bāzi, kas projektam nepieciešama, lai vietējo praksi pārvērstu politikas ieteikumos, kas katru dienu darbojas to cilvēku labā, kuri dzīvo ar lielajiem plēsējiem.